Spožums un posts

Draudzes skolas uzplaukums 19. gs. beigās, ēkas sagraušana un atjaunošana jaunos politiskos apstākļos.

 1865. gada vasarā valdība pieņēma likumu par pagasta skolām. Tas noteica, ka šāda tipa skolai jābūt uz katrām 500 ,,vīriešu dvēselēm”. Vecpiebalgas draudzē nevienā no mazo muižu iecirkņiem (pagastiem) iedzīvotāju skaits noteiktajam minimumam pat netuvojās, tomēr tajos bez vilcināšanās tika ierīkotas atsevišķas skolas. Pirmo atvēra Briņģos (1867), tad Veļķos, Grotūžos (1871) un Leimaņos (1874). 1871. gadā skolu atvēra apvienotais Cirstu – Vāckalna pagasts. 1867. gada novembrī lēmumu par skolu ierīkošanu pieņēma arī Vecpiebalgas pagasta vietnieku sapulce, un pagasts šim nolūkam nopirka Kalna Kaibēnu ēku, bet otrai skolai izraudzīja vietu Greiveros. Jau no 1864. gada Veļķu muižā darbojās meiteņu skola, ko vēlāk pārcēla uz Kagaiņiem, tad uz Laskati, kur šai vajadzībai uzbūvēja jaunu ēku (1872). 1873. gadā skolu atvēra Tūļos. Dažu gadu laikā 10 jaunas skolas! To tikai piebaldzēni spēj!

Tikmēr Vecpiebalgas “galveno”, t.i. draudzes skolu, arvien vairāk nospieda rusifikācija. 1888./1889. mācību gadā vēl 26 stundas nedēļā tika pasniegtas latviešu un 6 krievu valodā, bet jau pēc diviem gadiem viss apgriezās otrādi. No darba atlaida skolotājus, kuri krieviski neprata, svešās valodas lietošana stundās būtiski pazemināja sekmes, no skolu programmām izņēma vācu valodu, ko turpmāk mācīja tikai privāti. Vārdu sakot, tie bija traki laiki, bet visu izglāba… lieliski pedagogi! Kopš 1882. gada skolu vadīja direktors Jānis Sliede, dažus gadus vēlāk kolektīvam pievienojās Jēkabs Paulītis, Jānis Ūdris un Milda Kronvalda (Sliede). Šie četri skolotāji prata ne tikai izvest skolu no krīzes, bet arī radīt pēdējo krāšņo Vecpiebalgas draudzes skolas uzplaukumu 19. un 20. gadu simteņu mijā.

sliedeMilda Kronvalda (Sliede) un Jānis Sliede

1896. gadā beidzot tika salauzta mācītāja Rudolfa Gulekes pretestība un pēc ilgāka pārtraukuma draudzes skolā atkal drīkstēja mācīties meitenes. (Guleke bija pārliecināts, ka karo pret netikumību, un tas tik dīvaini sasaucas ar šodien aktuālajām tēmām, ka neviļus jāpasmaida, vai ne?). Skolas bēniņos tika ierīkotas meiteņu guļamistabas, turpat blakus – dzīvoklis skolotājai. Zēnu un meiteņu attiecības stingri reglamentēja – meitenes sēdēja atsevišķi (pēdējos solos), pastaigas notika pa grupām kopā ar skolotājiem, bet sestdienās netika pieļauta kopīga zēnu un meiteņu došanās mājās. Savstarpēja satikšanās vai sarakstīšanās bija stingri aizliegta.

Paplašinājās mācību priekšmetu spektrs. Blakus oficiālajai programmai varēja apgūt vācu, franču, latīņu un angļu valodas, praktizēties augstākajā matemātikā. Dominēja lekciju sistēma ar plašiem izskaidrojumiem un praktiskiem darbiem. Skolai bija plaša bibliotēka, skolotāji labprāt deva lasīt dažādu nozaru žurnālus. ,,Skolotāji bija literāri cilvēki, nevis sausi priekšrakstu pildītāji,” atceras kāds no audzēkņiem. Vai brīnums, ka arī starp skolniekiem izveidojās savi literāti, kuru domraksti dažkārt sasniedza 2-3 burtnīcu apjomu?

Novada vēsturē šis laiks atzīmējams kā ,,zelta paaudzes” laiks, kad skolā mācījās rakstnieki A.Austriņš, A.Bērziņš, A.Bračs, A.Gailīte, K.Skalbe, R.Sotaks, L.Velpa un daudzi, daudzi citi vēlāk ievērojami latvieši. Gadsimta beigās audzēkņu skaits bija ap 160 (kopā ar privātskolēniem tuvu pie 200).

Līdz ar gadsimtu miju tuvojās svarīgs vēsturisks pagrieziens. Sabiedrība jūtami noslāņojās, atšķirības starp turīgajiem un nabagajiem spilgti iezīmējās arī skolas audzēkņu vidū. Revolucionārā rīcības komiteja, kas pamazām izvērsa arvien plašāku darbību, aicināja skolēnus uz nekārtībām. Sākās staigāšana uz revolucionāru sapulcēm, kas stipri ietekmēja skolas iekšējo kārtību. Direktors Jānis Sliede sūdzējās Matīsam Kaudzītem: ,,Mums iet raibi. Skolnieki mūs netaisni apsūdz un apmelo. Rītā būs sapulce, kurā ir uz dienas kārtības skolotāju vēlēšanas. Piebalgā gribot daudzus izsviest un jaunus tur ielikt.”

1905./1906. mācību gada sākumā tika atcelta līdzšinējā skolas programma, bet jaunas nebija, katrs skolotājs mācīja, ko uzskatīja par vajadzīgu – anarhija! Pozitīvais – rīcības komiteja atcēla krievu valodas lietošanu, un vispārējā attieksme mainījās latviešu valodas labā. Bet tad pienāca liktenīgais 1905. gada 3. decembris…

Vietējie revolucionāri, kuru nebija daudz, bet kuri diezgan aktīvi pulcējās bariņos, nolēma uzbrukt bēgošai muižnieku grupai, kas devās uz Cēsīm. Uzbruka no skolas ēkas, kas atradās izdevīgā vietā lielceļa malā. Sākās apšaudīšanās, bira logu stikli, sienas izroboja ložu caurumi, jo muižas ļaudis apsargāja cara zaldāti. Taču tas bija tikai posta iesākums. Revolūcija tika apspiesta. 1906. gada 6. janvārī Vecpiebalgā ieradās soda ekspedīcija grāfa Grabes vadībā, lai izrēķinātos ar nemieru izraisītājiem. Skola Grabes acīs bija lielākais ļaunuma perēklis, kurš jāiznīcina, un tas arī tika izdarīts, ievietojot spridzekļus un ,,uzlaižot ēku gaisā”. Aizgāja bojā gandrīz viss skolas inventārs, arī ērģeles, bibliotēka un muzejs, puse no lielās, skaistās ēkas gulēja krāsmatās…

skola gruv1Skola 1906. gadā drīz pēc uzspridzināšanas

skola gruv2 skola gruv3

No šī brīža mācības noritēja dažādos apstākļos. Iesākumā Labdarības biedrības namā, kas bija galīgi nepiemērots – liels un auksts, nebija nedz solu, nedz citu mēbeļu, nevarēja nodrošināt ēdināšanu, bet tad, kad biedrības namā notika pasākumi, nācās rīkot ,,lielos Jurģus” un visu skolas inventāru pārvietot uz pagrabu vai palīgtelpām, lai atbrīvotu vietu sarīkojumiem. Tomēr, pateicoties skolotāju entuziasmam, darbs turpinājās.

Pirmā pasaules kara laikā skolās visur sāka trūkt jauno skolotāju – vīriešu; arī Vecpiebalga nebija izņēmums. Mācības joprojām notika latviski, arī pēc 1917. gada februāra revolūcijas, kurā uzvarēja boļševiki Ļeņina vadībā. Strēlnieku cīņu laikā skolotājas un audzēknes gatavoja paciņas karavīriem – adīja cimdus un zeķes, reizēm pašas brauca uz fronti, lai paciņas nodotu adresātiem. Mācību gaita bieži tika traucēta, telpas vairākkārt aizņēma karaspēks, kādu brīdi skolā darbojās hospitālis. 1918. gada februārī novadu okupēja vācieši, rudenī skolas programmu pārkārtoja pēc Vācijas parauga, taču situācija drīz atkal mainījās, jo 1918. gada 18. novembrī nodibinājās Latvijas valsts.

1919. gada rudenī skola šķīrās no vēsturiskā draudzes skolas nosaukuma un pārtapa par Vecpiebalgas II pakāpes pamatskolu ar iespaidīgu audzēkņu skaitu – 225 bērniem. Pēc gada to izvietoja bijušajā muižas pilī (tagadējos Inešos), kura jau labu laiku stāvēja neapdzīvota – baronu laiki bija beigušies. Ēka skolas vajadzībām nebija īsti piemērota, taču mācības varēja notikt, un tās atsākās ar jaunu sparu. Uz jaunajām skolas telpām gan neatnāca direktors Jānis Sliede, kurš pēc daudzajiem pārdzīvojumiem smagi saslima un 1921. gada pavasarī aizgāja mūžībā (apglabāts Vecpiebalgas Skolas kapos).

skola gruv4Skola ap 1920. gadu

skola gruv5Skolas ēka no nograutās puses ap 1924. gadu

Sabiedrībā nepārstāja virmot prasība atjaunot 1906. gadā sagrauto draudzes skolas ēku, taču lietas uz priekšu īsti nevirzījās. Konkrētu lēmumu par atjaunošanu pieņēma tikai 1931. gadā. Drīz sāka novākt drupas un sākās celtniecība, ko traucēja finanšu trūkums. Darbi uz laiku apsīka, lai atsāktos tikai 1935. gadā, un pēc tam diezgan drīz ēka tika pabeigta. Apmēram tāda, kādu to redzam tagad!

Skola tika plānota un būvēta ar aprēķinu, lai šeit izvietotu divgadīgu arodskolu 40 meitenēm – izglītotām mājsaimniecēm (šādas mācību iestādes vajadzība valstī bija ļoti jūtama). Taču laiki mainījās, 1940. gada jūnijā Latvijā ienāca okupanti, nodibinājās padomju vara, un tie jau bija lielinieki, kas 1940. gada rudenī jaunajā ēkā atvēra nepilnu (7 klašu) vidusskolu. Tas notika padomju valdīšanai raksturīgajā pompozajā veidā – ar kvēlām runām un karogiem. Mācību iestādei piešķīra 1905. gada skolas nosaukumu. Jaunās varas pārstāvji nekautrējas paziņot, ka to, ko ,,buržuji” neesot spējuši izdarīt gadu desmitiem, padomju vara paveikusi divos mēnešos, proti, dāvājusi Vecpiebalgai jaunu skolu. Presē rakstīja, ka tuvākajā laikā še tikšot uzbūvēta plaša, laikmeta prasībām atbilstoša vidusskola (tas gan piepildījās tikai pēc 30 gadiem).

1941. gada vasarā krievus nomainīja vācieši. Viņu laikā, kas gan neturpinājās pārāk ilgi, tikai četrus gadus, skolas telpās darbojās hospitālis. Otrajam pasaules karam beidzoties, lielinieki atgriezās. Vairāki nacionāli noskaņoti skolotāji bija emigrējuši, citiem nācās atkal pārkārtoties un piemēroties jaunajai varai un kārtībai. Vecpiebalgas skolā, kur 1946./47. gada rudenī atkal atvērās 7 klases ar 152 audzēkņiem un 6 pedagogiem, sākās ,,padomju ēra”, kas turpinājās gandrīz piecdesmit gadus.