Saldie astoņdesmitie

No košākās padomijas līdz Atmodai. Nozīmīgākā lauku vidusskola Cēsu rajonā.

70-o gadu otrā pusē pēkšņi mirušā direktora Jansona vietā stājās Jānis Neimanis, ļoti nopietns un atbildīgs cilvēks, kurš, kā izteikušies skolotāji, ,,lielu vērību piegrieza skolas vadībai un kontrolei”. PSRS piedzīvoja ziedu laikus, sarkanā ideoloģija sarkanāka vairs nevarēja būt, un tas atspoguļojās arī skolas dzīvē – 1976. gada septembrī atklāja 5. Daugavpils tanku pulkam veltītu izstādi, kas vēlāk ieguva Tautas muzeja nosaukumu, tika pilnveidota novadniekiem (pārsvarā revolucionāriem) veltītā ekspozīcija, notika neskaitāmi tematiski pasākumi, kuros tika slavināta padomju tautas izturība un varonība, sociālisma uzvaras un lieliskums.

Septiņdesmitie gadi iezīmēja kursu uz mācību efektivitātes paaugstināšanu. No 199 šī laika skolas absolventiem 56 iestājās augstskolās, un šis rādītājs bija viens no svarīgākajiem. Augstskolas izglītības prestižs bija nenoliedzams, un, starp citu, ar mūsdienām salīdzinot, nedaudzajās Latvijas augstākajās mācību iestādēs iegūstamā izglītība patiešām ļoti laba.

1981. gadā skolas priekšgalā stājās Matrona Supe – spēcīga pedagoģijas teorētiķe un metodiķe un ļoti prasīga vadītāja. Par skolas darba ikdienu kļuva tematiskās sēdes, pieredzes apmaiņas lasījumi, radošā darba skates. Tas prasīja papildus darbu, viegli negāja, taču rezultāti neizpalika – pieauga sekmība, skola arvien biežāk tika slavēta un stādīta par piemēru citām, nāca goda raksti un prēmijas.

80-os gados liels darbs tika ieguldīts apkārtnes sakopšanā un skolas vizuālā tēla uzlabošanā. Pārveidoti celiņi un apstādījumi, iekārtotas jaunas atpūtas vietas, tapusi zaļā klase, transporta novietnes, rožu stūrīši, alejas, atjaunots asfalta segums, ierīkota strūklaka. Pārveidoti vairāki mācību kabineti, pamatskolas klases pārcēlušās uz bijušo internāta ēku, kura 1988. gadā apmūrēta ar ķieģeļiem.

1985. gadā skola saņēma ilgi gaidīto sporta zāli.

1986. gadā atklāja lielāko un skaistāko jaunceltni – internāta ēku.

Daudzi un dažādi saimnieciskie darbi – restaurēta klētiņa (1985), uzcelta nojume āra nodarbībām (1989), pārveidota galvenā ieeja, paplašināta un labiekārtota ēdamzāle (1989), izveidota ērtāka garderobe (1990).
80-o gadu beigās sākās pāreja uz 5 dienu darba nedēļu (pirms tam bērni mācījās arī sestdienās!) un 40 minūšu garām mācību stundām (pirms tam stundas ilga 45 minūtes).

Augstākais vērtējums joprojām vēl bija 5 balles, un tiem, kuri mācījās ar vidējo atzīmi vismaz 4,5, tika atļauts brīvais apmeklējums. Sākās skolēnu diferencētā apmācība, skolotājiem atļāva veikt korekcijas mācību programmās, ja tas likās nepieciešams. Liela uzdrīkstēšanās un radoši eksperimenti!

1990. gadā Supe ieviesa priekšmetu kompaktu apmācību (pēc bloku sistēmas). Daudz strādāja pie mācību motivācijas – vidusskolēni par teicamām sekmēm saņēma nelielas prēmijas, bet kavētājiem nācās kārtot papildus ieskaites vai eksāmenus. Skolēniem bija iespējas apgūt aroda iemaņas traktormācībā, autobraukšanā, kokapstrādē, šūšanā, mājturībā.

1990. gadā skolā strādāja 44 pedagogi. Turpinājās daudzas krietnas tradīcijas – skolēnu ražošanas brigāžu skates, dalība konkursā ,,Mēs tavi saimnieki, zeme!”, piemiņas pasākumi slaveniem novadniekiem, Mākslas dienu pasākumi, sadarbība ar kolhozu ,,Alauksts”. 1990. gadā ar kopsaimniecības atbalstu pirmo reizi izsludināja Ata Kronvalda literārās prēmijas konkursu. Te atkal jāsaka – visu, kas skolā tolaik tika darīts, nav iespējams nedz nosaukt, nedz aprakstīt. Meklējiet materiālus muzejā!

1990. gadā skolai pievienoja bērnudārzu.

Vecpiebalgas vidusskolas kolektīva veikums enerģiskās direktores M.Supes vadībā tika augstu novērtēts – gan teicamais mācību darbs, gan ārpusklases aktivitātes un sabiedriskā rosība. Pēc veiksmīgās akreditācijas 1993. gada janvārī tika pavērts ceļš uz ģimnāzijas statusa iegūšanu.

1994. gada rudenī skola uzsāka mācības kā Vecpiebalgas Lauku reģionālā ģimnāzija.

1996. gada 15. jūnijā notika skolas pastāvēšanas 300 gadu jubilejas svinības, kuru laikā atklāts arhitektes Ausmas Skujiņas projektētais Saules pulkstenis.

Lielajai jubilejai par godu tika izdots novadnieka Jāņa Poļa vēsturiskais pētījums ,,Vecpiebalgas skola 1696 – 1996” – fundamentāls darbs, kuram pateicoties, šodien varam uzzināt daudzus sen pagājībā nogrimušus faktus par skolas vēsturi.