Pirmsākumi

No mazītiņas draudzes skoliņas līdz augstākajai klasei

 ,,Īstenais vēsturīgais laikmets Vecpiebalgā iesākās ar 1340. gadu, kad Rīgas bīskaps Fridriķis šeit lika uzcelt pili – nevis kara cietoksni, bet nodevu saņemšanas vietu un, iespējams, arī mednieku mitekli,” apmēram tā grāmatā par Vecpiebalgu rakstīja Matīss Kaudzīte. Akmens pili nopostīja krievu cara Ivana Bargā karavīri, kas 1575. gadā devās sirojumos no Kokneses caur Ērgļiem uz Cēsīm, bet drupas joprojām apskatāmas netālu no baznīcas – katrs vecpiebaldzēns tajās noteikti ir bijis. Kāpelējot pa apsūnojušajiem akmeņiem, derētu atcerēties, ka tieši šeit, iespējams, iesākusies mūsu novada apzinātā vēsture.

Katoļu kapela Vecpiebalgā, šķiet, būvēta reizē ar bīskapa pili, tātad ap 1340. gadu, bet pirmā luterāņu baznīca te uzcelta 1673. gadā par Zviedrijas karalienes Hedvigas Eleonoras līdzekļiem, jo toreiz Piebalga jau piederēja Zviedrijai. Šī luterticīgā valsts bija ieinteresēta caur savām baznīcas mācībām iznīdēt katolicisma paliekas, bet kā to izdarīt, ja vietējais latvietis nesaprot ne zviedriski, ne vāciski un nespēj ne vārda Bībelē izlasīt? Jāietaisa skola!

Sekoja Zviedrijas karaļa pavēle: ,,…lai pie katras valsts patronāta draudzes būtu skolas istaba un skolotāja atalgojumam ierādītu nedaudz zemes, bet tā, lai ar muižas ienākumu samazināšanu nenodarītu zaudējumus valstij.” Un apmēram turpat, baznīcas un tagadējo pilsdrupu tuvumā, Vecpiebalgā uzradās pirmā skolas ēciņa…

Precīzu gadu un datumu, kad tas notika, vēsture nav atstājusi. Pirmā konkrētā ziņa par draudzes skolas pastāvēšanu Vecpiebalgā datēta ar 1696. gada 4. maiju, kad vietējais mācītājs Johans Georgs Rode ziņo konsistorijai: ,,Mans skolmeistars dabū par mācīšanu 20 sudraba dālderus no baznīcas lādes, 17 līdz 18 pūru katras labības, viņam ir ¼ arkla zemes un iknedēļas cauru gadu no pirmdienas vakara līdz sestdienai viens kājnieks.” Pēc gada seko teksts: ,,Skolēnu šoziem ir 15 pienācis klāt pie bijušajiem, bet aiz maizes trūkuma diezin vai varēs ilgi noturēties.”

Senie laiki Vidzemē bija ļoti smagi – viens karš pēc otra, viena sērga briesmīgāka par citu. Latvijas zeme vienmēr bijusi kāda cita, ne pašu latviešu rokās. Kad zviedru kungus nomainīja krievi, tie izdeva rīkojumu par pašu izpostīto skolu atjaunošanu. Bet ko tur atjaunot, ja nebija pat cilvēku, kam to darīt? It kā nepietiktu ar postošajiem kariem, 1710. gadā Piebalgā plosījās vēl arī šausmīgs mēris, pēc kura gandrīz visas mājas bija tukšas, to iemītnieki izmiruši…

Tomēr vecpiebaldzēnu kāre pēc zināšanām uzvarēja! Skolas Vidzemē tolaik joprojām bija liels retums, bet šeit to uzcēla! Kā rakstīts vecos dokumentos: ,,Vienu mazu istabiņu un divus kambarus.” Skolēnu bija maz (mācīties drīkstēja tikai zēni), arī skolmeistars tikai viens, turklāt ar apšaubāmu reputāciju…

1823. gadā draudzes skolotāja amatā sāka strādāt mācītāja Šilinga personīgi izraudzītais un apmācītais 18 – gadīgais Vecpiebalgas jauneklis Andžs Rātminders. Vēlāk godbijīgi iesaukts par ,,skolas tēvu”, Rātminders par draudzes skolas pārzini nostrādāja 64 gadus!

ratm

Algas vietā jaunais censonis saņēma ,,skolmeistara” zemes gabalu tur, kur tagad atrodas Vecpiebalgas vidusskola. Uz šīs zemes tika uzbūvēta jauna akmens mūra skolas ēka 22 skolniekiem – vienā galā dzīvoja skolotājs, otrā notika mācības, ēšana un gulēšana. Uzmini nu, kuras no sirmajām akmens sienām, pie kurām šodien gaidi skolas autobusu, ir tās, kurās rakstīt un lasīt mācījās pirmie zinātkārie zemnieku puikas!

Skolēnu skaitam augot, mazajā skoliņā kļuva par šauru. Skolmeistars Rātminders daudzreiz griezās pie varas vīriem ar lūgumu atrast iespēju uzbūvēt jaunu skolas namu, līdz beidzot tika uzklausīts.

Lielu, jaunu un skaistu skolu līdzās vecajai (tieši tagadējās skolas vietā!) Vecpiebalgā uzcēla laikā no 1860. līdz 1864.gadam. Tai bija pilni divi stāvi, pagrabs, kā arī izbūvētas dzīvojamās telpas bēniņos.Pārējo ēku vidū jaunā skola izcēlās ar cēlu balkonu, kas balstījās uz kolonnām. Balto fasādi rotāja plāksnes ar to sabiedrisko darbinieku vārdiem, kuri veicinājuši skolas celtniecību.

vecskola1Vecpiebalgas draudzes skola 19. gadsimta beigās

Jaunajā skolā sākās sevišķi liels mācīties gribētāju pieplūdums (nu jau viņu vidū bija arī dažas meitenes). Skolas pārziņa Rātmindera un viņa palīgu radītā labā reputācija, kas no mutes mutē izplatījās tālu pāri novada robežām, piesaistīja bērnus ne tikai no vietējās, bet arī no kaimiņu draudzēm. Turīgākie vēlējās mācīties skolotāja Jāņa Jātnieka izveidotajā krievu valodas privātklasē, jo Vidzeme jau gadu desmitiem bija Krievijas ķeizarvalsts sastāvdaļa, un valodas zināšanas pavēra plašākus apvāršņus jaunajiem censoņiem.

Draudzes skola bija svarīgs kulturālās dzīves centrs. 1869. gada martā te nodibināja Vecpiebalgas Dziedāšanas un lasīšanas biedrību (vēlāk – Labdarības), gadu vēlāk skolas lielajā klasē izrādīja pirmo “teijāteri” Cēsu apriņķī, te notika sapulces, tējas vakari, kora mēģinājumi. Šis bija vareni ražīgs laiks, kad Vecpiebalgā darbojās daudzi vēlāk izcili kultūras darbinieki – abi brāļi Kaudzītes, Jēkabs Pilsātnieks, Jēkabs Kornets un citi, kam pēc dažiem gadiem pievienojās Andrejs Pumpurs, Andžs Jurjāns, Andrejs Stērste… Ak, visus nemaz nenosaukt! Vecpiebalga ir pārbagāta dižu vīru (un arī sievu) uzvārdiem. Par katru no viņiem neuzrakstīsi, bet lasi grāmatās, meklē muzeja materiālos un iepazīsti pats, jo, ļoti iespējams, atradīsi radnieciskas saites ar kādu no viņiem – par ko gan nē, ja esi vietējais?

1870. gadā vecpiebaldzēni posās spert nākamo soli pa kāpnēm augšup – ierīkot augstāka tipa mācību iestādi, kuru beigušajiem pavērtos drošs ceļš uz ģimnāziju. Augstākā klase – tādas līdz tam nebija nekur plašā apkārtnē. Par klases vadītāju uzaicināja labāko no tā laika pedagogiem, Tērbatas augstskolas pasniedzēju Ati Kronvaldu, kurš 1873. gada vasarā ieradās Vecpiebalgā, lai uzmirdzētu kā spožs meteors un uzjundītu līdz tam nepieredzēti aktīvu sabiedrisko dzīvi. Diemžēl pēkšņa nāve pārtrauca iesāktos darbus. Augstākās klases vadību pārņēma Kārlis Millers (arī ļoti labs skolotājs), bet tā pēc dažādām labi domātām reformām tomēr pamazām panīka.