Padomija

Padomju skola, kurā visi bērni – Ļeņina mazbērni, saule spīd un tauta laimīga.

Dižais revolūcijas vadonis Vladimirs Iļjičs Ļeņins, kurš jau sen, kopš bija miris, arī no viņsaules ļoti iedvesmoja padomju tautas jauncelsmes darbus. 1947. gadā Vecpiebalgā parādījās pirmās ,,Iļjiča spuldzītes”, bet burtnīcas un tinte joprojām tika izsniegtas ar normu. Oficiālā prese mundri rakstīja, ka ,,padomju valdība un boļševiku partija tautas izglītībai līdzekļus nežēlo”, tai pašā laikā varas struktūras nekautrējās uzstādīt savas drakoniskās prasības, kas neatbilda reālajām iespējām, un tādā veidā atbrīvoties no sev nevēlamiem darbiniekiem. Šodien varam tikai minēt, cik viegli vai grūti bija strādāt skolotājiem, kuri sirdī juta vienu, bet uz āru bija jārāda pavisam kas cits. Pie divkosības pierod. Un galu galā negāja jau nemaz tik slikti. Karš beidzies un jauncelsme sākusies.

Skolēnu skaits turpināja palielināties. 1951. gadā tika atvērtas vidusskolas klases. Turpmāk Vecpiebalgas vidusskolā mācījās gandrīz 300 bērnu. Kādā pārvestā zemnieka mājā tika ierīkots internāts. Klašu telpas iekārtoja gan šai internātā, gan skolas pagrabstāvā. Skolotāju sadzīves apstākļi gan joprojām bija ļoti grūti. Piemēram, Putniņu ģimene – skolotājas Marija un Biruta, kā arī Marijas bērni Dace un Pauls – mitinājās senās akmens ēciņas vienā galā (otrā bija ierīkota mācību darbnīca), kur triju sieviešu rīcībā bija maza istabiņa un virtuve, bet Pauls nakšņoja internātā, un ģimene satikās tikai ēdienreizēs.

1958. gadā skolā mācījās jau 387 skolēni. Svētku reizēs prāvais kolektīvs nespēja satilpt skolas zālē, tāpēc to nolēma paplašināt – demontēja divas kapitālas akmens sienas, ierīkoja skatuvi. Daudzi gribēja sportot. Ar audzēkņu palīdzību izveidoja skrejceļu, kas plašā apkārtnē skaitījās labākais, iekārtoja vieglatlētikas sektorus un basketbola laukumu. 1960. gada vasarā atjaunoja visu skolas elektrosistēmu, paplašināja mācību – izmēģinājumu lauciņus.

Skolotāju un arī audzēkņu sadzīves apstākļi joprojām bija bēdīgi, trūka telpu internātam un dzīvokļiem. Vietējās ciema padomes priekšnieks E.Dzērve atbalstīja skolas darbinieku vajadzības – lai arī ne bez grūtībām, tomēr skola ieguva lietošanā “Kūrēnu” un “Jaunviesturu” mājas, “Ceriņos”, skolas ērtībām izbūvēja otro stāvu, kapitāli pārbūvēja skolotāju māju “Smeiļos”, turpat bijušajā ratnīcā tika ierīkotas jaunas internāta telpas.

Visai sarežģītajos vēsturiskajos apstākļos, kad cilvēkus ar varu piespieda iestāties kolhozos, visus pataisīja vienlīdzīgus, turīgajiem atņemot viņu īpašumus un mantu, skola bija gandrīz vienīgā gaismas saliņa nolaistajā un drūmajā Vecpiebalgas apkārtnē. Tās kolektīva ieguldījums vides sakopšanā un uzturēšanā nav pārvērtējams. Tika iekopti dārzi, ierīkoti apstādījumi, sakopta kapsēta. Skolotāji rosīgi iesaistījās pašdarbībā, viņu piemēram sekoja arī skolēni. 50-os gados aizsākās daudzas skaistas tradīcijas – novada vēstures pētīšana, ikgadējie sporta svētki, ievērojamu cilvēku piemiņas vakari, ražošanas brigāžu darbs. Protams, atbilstoši autoritārā režīma prasībām, daļa krietno darbu bija jāveic zem latviešu mentalitātei svešiem lozungiem un karogiem, bet vai tāpēc darbi mazāk vērtīgi?

50. gadu beigās skolā sākās pāreja uz kabinetu sistēmu. Kā pirmās iekārtoja telpas ķīmijai, fizikai un bioloģijai, arī vēsturei. Vienlaikus tika papildināti mācību līdzekļi – gan par rajona Tautas izglītības nodaļas, gan vietējā kolhoza ,,Alauksts” līdzekļiem. Skolas kolektīva sadarbība ar kopsaimniecības ,,Alauksts” ļaudīm ir īpašas uzmanības vērta – ilgus gadus tā bija ļoti cieša un produktīva abām pusēm (skolas ļaudis devās talkās, kolhozs atbalstīja ar līdzekļiem).

1961. gada beigās par direktoru sāka strādāt Verners Rudzītis – enerģisks vīrs, nenogurdināms vēstures pētnieks, kurš ar savu piemēru aizrāva visu kolektīvu. Laikmets prasīja pievērsties revolucionāro cīnītāju un 2. Pasaules kara tēmām. Krājās materiāli, tika rīkoti atceres vakari, tikšanās ar kara dalībniekiem, mītiņi un gājieni uz piemiņas vietām. 1969. gada vasarā Cēsu ,,sarkano izlūku” salidojuma ietvaros tika atvērts revolucionāro cīnītāju muzejs. Rudzīša laikā pabeidza vecās internāta ēkas pārbūvi, uzcēla malkas šķūni, ielika pamatus skolas piebūvei, bet celtnieku kļūdas dēļ šo darbu nācās atlikt.

Pedagoģiskais sastāvs būtiski nomainījās 1969. gadā, kad no darba aizgāja gan līdzšinējais direktors, gan vairāki skolotāji. Skolas vadību pārņēma Gunārs Jansons, kura galvenā rūpe pirmajā laikā bija optimālu mācību apstākļu radīšana. Nācās atjaunot ūdensvadu, remontēt klašu telpas, iekārtot normām atbilstošu apgaismojumu, pilnveidot kabinetu sistēmu.

Pateicoties veiksmīgai sadarbībai ar ciema vadību un apkārtējo kopsaimniecību priekšniekiem, izdevās nomainīt gandrīz visu skolas inventāru – solus, krēslus, skapjus, virtuvē uzstādīt elektrisko plīti un saldētavu.

Padziļināja skolas dīķi, labiekārtoja tā apkārtni, izveidoja akmensdārzu. Skolas kolektīvs kļuva draudzīgāks un saliedētāks, daudzi darbi tika paveikti sabiedriskā kārtā, t.i. brīvprātīgi talku veidā strādājot skolēniem, skolotājiem, tehniskajiem darbiniekiem un vecākiem.

Trūka mācību telpu, tāpēc atsākās piebūves celtniecība, kuru pabeidza 1975. gadā, un tā radās 6 jauni kabineti.

Skolas dzīve bija interesanta. Mācību sektors organizēja profesiju vakarus, olimpiādes, daiļrunātāju konkursus, tikšanās ar ievērojamiem cilvēkiem, darbojās tautu draudzības klubs ,,Kvēle”, kura dalībnieki sarakstījās ar citu nāciju bērniem, rīkoja neklātienes ceļojumus (padomju laikā aizbraukt uz ārzemēm varēja nesapņot), izstādes, jautājumu un atbilžu vakarus. Ik pārgadus tika rīkoti tematiski karnevāli. Enerģisku skolotāju vadībā arvien daudzveidīgāka kļuva sporta dzīve.

50-os, 60-os un 70-os gados Vecpiebalgas skolā mācījās vesela plejāde vēlāk ievērojamu cilvēku. Pieminēsim tikai dažus – akadēmiķis P. Cimdiņš, teātra zinātniece L.Dzene, dramaturgs P.Putniņš, ārsti A.Galviņš, G.Gleizde, I.Grapa, un tā tālāk, un tā joprojām – lai visus uzskaitītu, pietrūktu vietas. Skolas absolventu sarakstus katrs var izpētīt pirmā stāva gaitenī izvietotajā ekspozīcijā un atrast tur daudzus jo daudzus slavenus uzvārdus, ne tikai pieminēto profesiju pārstāvjus, bet arī izglītības darbiniekus, tautsaimniekus, dažādu nozaru inženierus, kultūras darbiniekus un sportistus.